Kas ir sāpes?
Sāpes ir viena no lielākajām veselības aprūpes problēmām, jo tās skar aboslūti lielāko iedzīvotāju daļu – vismaz kādā dzīves posmā.
Sāpes ir svarīgs veselības saglabāšanas faktors, tā dēvētais "rejošais veselības sargsuns" jeb aizsargmehānisms, kas brīdina par iespējamām lielākām briesmām, kas varētu rasties, ja sāpes tiktu ignorētas.
Sāpes parasti rodas, ja ir bojājums kaulos, ap tiem esošajos mīkstajos audos (muskuļos, saitēs) vai arī dažādu orgānu iekaisumu gadījumos.
Sāpes var iedalīt pēc dažādiem kritērijiem. Praksē visbiežāk lieto sāpju iedalījumu pēc lokalizācijas (galvassāpes, locītavu un muguras sāpes, mutes un žokļu sāpes) un ierosinātāja (akūtu vīrusinfekciju izraisītas sāpes, vēža sāpes u.c.).
Ļoti svarīgi būtu ārstam atpazīt un izprast sāpju izcelsmes un norises mehānismus, lai viņš spētu nozīmēt precīzāko izmeklējumu un efektīgāko ārstēšanas taktiku.
Izšķir nociceptīvās sāpes, kas rodas lokāla jeb vietēja audu bojājuma un tajos esošu receptoru (nociceptoru) kairinājuma dēļ; neiropātiskās sāpes, kas rodas sakarā ar traucējumiem sāpju pārvades ceļos nervu sistēmā; jauktas sāpes, kuru izcelsmē un norisē apvieno iepriekš aprakstītos mehānismus.
Pēc laika un norises sāpes iedala akūtās un hroniskās.
Akūtu sāpju izcelsme gandrīz vienmēr ir zināma. Tās ilgst mazāk par 1 mēnesi. Izzūd, bojājumam sadzīstot, un kalpo par aizsargmehānismu. Gandrīz visu audu normāls sadzīšanas/ izveseļošanās laikposms nepārsniedz mēnesi. Tipiskas akūtas ir sāpes pēc traumas, pēcoperācijas, apdeguma un jebkura orgāna akūtas slimības laikā radušās sāpes.
Ja akūtas sāpes netiek efektīvi ārstētas, tās kļūst hroniskas.
Terminu hroniskas sāpes parasti lieto, ja tās ilgst 3-6 mēnešus un ilgāk. Tās pavada ilgstošu audu bojājumu, tomēr nereti tās turpinās ilgāk par fizioloģisko nepieciešamību- pat tad, ja akūtais bojājums jau ir sadzijis vai izārstēts. Tādas var būt vēža izraisītas sāpes, locītavu sāpes, galvassāpes, muguras sāpes u.c.
Pacientiem ar hroniskām sāpēm ir nepieciešama īpaša aprūpe, jo sāpes pavada ne tikai ilgstošas fiziskas, bet arī psiholoģiskas ciešanas, pastāv narkotisko pretsāpju līdzekļu un nomierinošo medikamentu pierašanas risks. Tādēļ īpaši svarīga būtu savlaicīga rehabilitologu un funkcionālo speciālistu (fizioterapeitu, manuālo terapeitu), psihoterapeitu vai psihiatru, kā arī sāpju speciālistu (algologu) iesaiste labāku rezultātu sasniegšanai.
Tādēļ mediķi uzsver, cik svarīgi ir laicīgi apmeklēt ārstu, lai katram individuāli piemērotu labāko ārstēšanu.
Sāpju terapijai parasti pielieto dažādas ārstēšanas metodes vai to kombinācijas: medikamentozu terapiju, mazinvazīvas metodes (blokādes), ķirurģisku ārstēšanu, fizioterapiju un ārstniecisko fizkultūru.
